daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘policija’

Ne santīma zem zīmes Nr.302

Pirms neilga laika vajadzēja no Rīgas lidostas mājup vest pāris manus ģimenes locekļus, kas bija devušies aplūkot Lielbritāniju. Uzdevums likās gaužām vienkāršs – būt ap lidmašīnas ielidošanas laiku lidostas tuvumā, tad uzgaidīt kamēr viņi paņem koferus un saņemot viņu pirmo zvanu doties uz lidostu, bet, lai nav jāmaksā lieka nauda stāvvietai, braukt uzreiz augšā, kur varētu operatīvi visi sakāpt auto un tad jau mierīgu prātu ripot māju virzienā.

Tā nu es tuvojos Lidostas teritorijai jau pirms 18:00. Ar nodomu nebraukt uzreiz līdz pašai lidostai, kur kā jau daudziem zināms jāizvēlas saņemt sodu par stāvēšanu neatļautā vietā, vai arī braukt iekšā maksas stāvvietā, devos norādītajā virzienā no Mārupes puses. Nogriežoties uz nelielo, tieši pie lidostas štrāses izejošo cliņu ar šausmām konstatēju, ka nekur mierīgi apstāties nav iespējams, jo visur saliktas ceļa zīmes, kas liecina par aizliegumu tur stāvēt. Pie retajā mājām arī palikt nevēlējos, jo tas nozīmētu akurāt stāvēt kādam pie namdurvīm. Tā nu es mierīgi ripinājot tālāk, jau nonācu pie Ziemeļu ielas un ja nemaldos Jūrkalnes ielu krustojuma, tur nolēmu griezties pa kresii prom no lidostas ar cerību tur atrast vietu stāvēšanai. Meklēt nenācās ilgi – turpat pārsimts metrus aiz krustojuma pamanīju nelielu šķietami komerciālu platību ar baltu angāru un ēku. Vienīgais, kas darīja bažīgu bija pie iebrauktuves uzliktā ceļa zīme Nr. 302 – braukt aizliegts.

Palūkojos apkārt, paskatījos uz stāvlaukumu, kur jau smuki rindiņās stāvēja citi auto un redzot, ka no Rīgas puses tuvojas negaiss braucu tik droši iekšā. Novietoju auto neuzkrītošākā vietā un gaidīju zvanu.

Pulkstenis rādīja nu jau 18:15, bet no manējiem vēl nebija ne ziņas, ne miņas. Kamēr sēdēju paspēju gan degunu paurbināt, gan aiz auss pakasīt. Kad pāri fgāja negaisa mākonis pat iemigu un kā jau parasti guļot sēdus klanījos. Stāvēju pie pašas iebrauktuves tāpēc vēroju kā vairāki vieglie un smagie auto iebrauc un izbrauc no teritorijas. Apkārtne tur skaista – pļava ar vien pāris krūmiem un kokiem. Sāku domāt, ka vēl tāls ceļš braucams, tāpēc uzmanīgi vēroju tuvējos zaļumus, lai iespējams dotos “pabarot zirgus”. Tomēr šis plāns nerealizējās, jo ap 18:45 saņēmu zvanu. iedarbināju auto, braucu jau ārā, kad pēkšņi nez no kurienes man ceļu aizšķērsoja policijas auto ar ieslēgtām bākugunīm. Abi “menti” izmetās no auto, piegāja pie manis, jautāja pēc dokumentiem. Redzot manu pārsteigto ģīmi viņi norādīja uz ceļa zīmi Nr. 302 un tad jau man viss kļuva skaidrs. Izlocīties nav iespējams, vien cerēt… . Aizbildinājos, ka negribēju te iekšā braukt, bet tikai apgriezu auto, lai dotos atpakaļ centra virzienā. Abi “menti” uz to sāka smaidīt un atklāja savu mazo noslēpumu – nebiju pamanījis nelielu zīmīti uz kuras rakstīts, ka “teritorijā tiek veikta videonovērošana”. Pirmais mēģinājums izglābties tātad izgāzās, jo sapratu, ka manu laisko rosīšanos viņi bija vērjojuši jau vismaz pusstundu. Sakaunējos. Teicu, ka neesmu vietējais un negaisa laikā nevēlējos maldīties apkārt, sagaidu zvanu un dodos prom. Tas likās ticamāk, arī policists apjautājās kur strādāju un uzzinājis, ka Juglā, izskatījās saprotošs. Otrs gan pienāca un sausi noskaldīja 20lvl un 1 soda punkts. Uz manu argumentu, ka man nav vēl neviena punkta un ceru, ka nekad arī nebūs runātīgākais pienāca tuvāk un viltīgi šaudot ačeles noskaldīja –  sods vai arī, lai eju pēc dokumentiem uz viņu auto. Abi poliči iesēdās mašīnā un gaidīja manu lēmumu. Momentā ķēru pēc maciņa, grābstīju kabatas, bet  visur viens un  tas pats – tukšs – ne santīma! Tikai karte. Poliči vēl gaidīja, redzēju, kā mašīnas spogulītī vēro manu rosīšanos. Izkāpu no auto, devos pie viņiem, atvēru durvis, pieliecos, lai nepateiktu to pārāk skaļi, jo kauns jau tāpat bija milzīgs, un noelsos: “Piedodiet vīri, nav ne santīma pie dvēseles!”. Poliči saskatījās, bet tajā brīdī vilšanās bija milzīga mums visiem trim – viņi cerēja uz vakariņām, es uz pestīšanu, bet manējie jau noteikti ar čemodāniem stāvēja lietainajā lidostas rampā un lādēja manu kavēšanos. Paveicās! Nekā savādāk nespēju aprakstīt poliču vēlmi mani kārtējo reizi nesodīt un palaist sveikā cauri. Viņi aizbildinājās ar labu garastāvokli, lūdza mani vairs tā nedarīt uz ko es tikai apstiprinoši māju ar galvu un iekšēji priecājos un viņiem par to arī pateicos.

Viņi brauca man pa priekšu uz lidostu. Kad to redzēju jau iztēlojos situāciju, ka manējie nav vēl ar čemodāniem klāt un es atkal neatļautā vietā laiski sēžu autiņā un piebrauc šie paši laipnie kungi. Piebremzēju, palaidu viņus pieklājīgā distancītē, ja distanci, kad auto vairs nav vispār saskatāms var saukt par distnaci, un devos uz lidostu.

Tā nu būs mācība visiem, kas ko tamlīdzīgu vēlas atkārtot lidostai piegulošajās teritorijās. Labāk sēdēt tālāk, bet drošāk.

Advertisements

Termoss un zaļā veste

Pēdējās pāris nedēļās daudzi autobraucēji gandrīz ķēra trieku, kad viņuprāt ceļu policija ar radaru viņus tvarstīja vietās, kur iespējams pirms tam nekad nav pat manīta.

foto no Kleistu ielas:

Attels002

Šķietamo reidu vietas katru dienu atšķīrās – Jūrmalā Rīgas un Viestura ielas krustojums, Rīgā Buļļu un Kliņģeru ielas krustojums un Kurzemes prospekta krustojumi ar Jūrmalas gatvi, Slokas ielu un Kleistu ielu.  Reidi izpaudās tā, ka ceļa malā novietotā automašīnā sēž divi zaļās vestēs ietērpti  vīri, no kuriem viens kautko visu laiku pieraksta, kamēr otrs ik pa brīdim izstieptā rokā tur radaram līdzīgu priekšmetu un tēmē uz garāmbraucošajām automašīnām. Lieki piebilst, ka ātrumu pārkāpa daudzi, nemaz nerunājot par vienvirziena ielas šķērsošanu pretējā virzienā (kKiņģeru iela) un sarkanās luksofora gaismas neievērošanu. Cik daudzi tika aizturēti, brīdināti, sodīti? Neviens!

Un tagad seko mana atvainošanās tiem autobraucējiem, kas nedraudzējas ar acīm un galvu, un manī vai pārējos kolēģos saskatīja bargos ceļu policistus ar radaru rokās. Patiesībā mēs vaicām autotransporta plūsmas mērīšanu/skaitīšanu Ziemeļu šķērsojuma Rīgā projektēšanas vajadzībām. Zaļās, atstarojošās vestes bija nepieciešamas pašu drošībai, bet radars ir vienkāršs termoss, kas palīdzēja izvilkt garo dienu ar kādu karstu dzērienu vai rolltonu.

Tomēr mani secinājumi par ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu ir dramatiski. Bija reizes, kad acu priekšā varēja notikt liela nelaime – avārijas kas pārvērstu dažu cilvēku dzīvi. Sākot ar milzīgām baļķu vedēju fūrēm, kas nesās pa pilsētu uz vismaz 70km/h un tādā ātrumā arī mierīgi pārlido pāri skaidri saskatāmai sarkanajai gaismai un beidzot ar psihiem gājējiem, kas mierīgā gaitā šķērso ielu neatļautā vietā lielas satiksmes intensitātes apstākļos.

Vislielāko prieku pašiem protams sagādāja autovadītāju šokētās sejas,  straujā bremzēšana pirms “posteņa” un lūrēšana mūsu virzienā.  Savu artavu  atļautā ātruma ievērošanā Rīgā nu esam snieguši.

Kā vējš skrien, kā miets atduras

Šorīt pārlasot lasi.lv sadaļu “jaunākais blogos” uzgāju šo rakstu “100 km/h pilsētā? Mierīgi“. Varu vien piebilst, ka piekrītu praktiski visam uz ko raksta autors mēģinājis vērst mūsu uzmanību – neņemt piemēru no pilsētas mikriņiem! 😉

Šajā sakarā prātā nāk kāds gadījums uz Brīvības ielas. Tas bija agrs rīts un pulkstenis rādīja knapi pāri 7:00 kad biju jau ticis līdz Alfai. Ielas pustukšas un vēlme nonākt darbā izbaudot vēl mierīgo, kņadas nepārņemto pilsētu bija lielāka nekā pārdomas par ceļu satiksmes nopteikumu ievērošanu. Lielākā daļa autobraucēju šo ceļa posmu no Alfas līdz Juglai mēro ar aptuveno ātrumu 60-70km/h. Tomēr man laikam kāja  pa nakti bija tik nogulēta, ka pašam nemanot uzspiestais >140km/h ātrums nelikās nekas īpašs uz tukšās trases. Ātrumu samazināt īpaši nemotivēja arī  dzeltenā gaismas siglāla parādīšanās luksaforā un traucos tālāk. Viss būtu lieliski ja vien tieši agrā, zemā rīta saule nespīdētu tik ļoti sāpīgi acīs. Sažmiegtām acīm turpināju ceļu un aizsardzībai pret sauli kreiso roku instinktīvi pacēlu priekšā sejai. Šajā brīdī acu gaišums atgriezās un pirmais ko pamanīju bija pretī braucošais ceļu policijas auto. Pārsteigums bija tikpat milzīgs kā ātrums ar kuru paskrēju viņiem garām. Bikses nepietaisīju un pa kaucošajiem nesametu, bet vēl pārdesmit metrus ar izvalbītām acīm lūrēju visos atpakaļskata spoguļos, lai pārliecinātos, vai manā virzienā netraucas tas pats policijas auto ar iedegtām bākugunīm. Pēcāk ar čaļiem pārrunājot notikušo vislielāko  jautrību radīja mana rokas pacelšana, kuru policijas automašīnā sēdošie varēja iztulkot divejādi – es viņiem māju sveicienam, vei arī slēpju seju 😀 Šoreiz izglābos, bet jāatzīst ka kamēr nenoķers mācību laikam nedabūšu 😀

i z p a k a ļ o t s

Šis rīts sācies priecīgi! Ārā spīd saulīte un arī ziņas ir labas. Pirms divām dienām aizcināju izpakaļot kādu nelieti! Tas acīmredzot ir izdevies un viņš ir atzinies savas meitas slepkavībā!

Kā rādās, tad man un Guigo ir izrādījusies taisnība par šo noziegumu un par tā izdarītāju! Arī Deelis.lv nebija no slinkajiem un ziņoja par notikumu meitenīte vs kaķītis salīdzinājuma kontekstā.

Lielu paldies tiem, kas piedalījās aktīvā diskusijā par šo tēmu:

Birku mākonis