daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘skola’

Viņš, viņa un Enrike

Viņš sēdēja pie datora. Es piegāju klāt un ar interesi vēroju kā viņš Youtube.com meklēja mūzikas klipus. Kad tiku pamanīts sekoja jautājumu virkne par dažādiem muzikantiem un viņu izpildīto dziesmu nosaukumiem. Visvairāk viņu interesēja kaut kāda Enrike Iglesias dziesma. Tiku iesaistīts dziesmas meklēšanā un sekoja jautājumi par to kā labāk atrasto videoklipu ielikt Draugiem.lv galerijās. “Par to jāmaksā nauda” strupi atraucu, lai jau laicīgi liktu aizmirst šo man tik derdzīgo domu, bet saruna turpinājās.

Viņš uzstājīgi, pat nedaudz žēlabaini iespurdzās: “Bet man vajag to dziesmu dabūt savā Draugiem.lv profilā!”.

Abi saskatījāmies un, šķiet, viņš jau spēja manā sejā salasīt svārstīgu aizdomu pilnas grimases, tāpēc nevilcinādamies turpināja: “Gribu, lai šis video būtu manā galerijā, lai Alise to redz, jo viņa mani mīl un es arī mīlu viņu”.

Mulso klusumu pārtrauca vien spurdziens, kas nevietā paspruka pār manām lūpām. Centos savaldīt smieklus un izlikties nopietns, bet tas bija maigi izsakoties grūti.

Līdz šim neviens astoņgadīgs zēns man nebija klāstījis par savām sirdslietām, īpaši jau ne miesīgs dēls.

Pirmklasnieka anekdote

Skolēns aiziet uz skolu. Stundā skolotāja viņam jautā: “Tev ir kautkas taisns līdzi?”

Skolēns tikai rausta plecus un nezin ko atbildēt. Viņš aiziet mājās un prasa mammai un tētim: “Vai man ir kautkas taisns?”

Šie abi tikai rausta plecus un nezin ko atbildēt.

Vakarā pirms gulētiešanas skolēns ieiet tualetē pačurāt. Attaisa bikšu priekšu, izvelk krāniņu un izsaucas: “Āaaa… re, kas man ir taisns!” 😀

Ticiet vai nē, bet šo anekdoti man nupat kā izstāstīja mans vecākais dēls, pirmklasnieks 😀 parasti vecāki jau laicīgi grib uzzināt kur slēpjas ļaunuma sakne un apspiežot smieklus viņam ieinteresēti vaicājām kurš viņam šādu joku iestāstījis. Par lielu izbrīnu mums, viņš pats esot to izdomājis 😀

Es tam ticētu, ja vien viņam lielākās grūtības skolā nesagādātu tieši latviešu valoda. Redz aņukus izdomāt šis var, bet kad pasaka skolai jāsacer, tad sēžam pusnakti 😀

Loterijas atmiņas

Tuvojas gada beigas un it visur tiek kalti plāni par dāvanām, to iegādi un pasniegšanas veidu. Tā nu piektdien dēlam skolā būs loterija. Jā, lielisks veids kā sagādāt prieku nepērkot dāvanu katram klātesošajam. Norunātā summa bija noteikta 2 lati, kautgan varu atzīties, ka J.Rozes grāmatnīcā nopirku sīkumiņu par lielāku summu 🙂 Te nu jau viens mīnuss – nevar izkontrolēt ko un par cik pērk loterijas dalībnieki!

Arī es reiz piedalījos skolas svētku loterijā. Tas bija kautkad pamatskolā. Toreiz vēl  “Turbo” bija viskrutākā kožļene, visi kāvās ar dončikiem un apģērbu lepni pirka centrāltirgū 😀 Mana mamma mani audzināja ļoti centīgi, biju kautrīgs, pakluss un samērā vārīgs jaunietis. Tā nu pienāca diena, kad bija kautkas jāpērk klases loterijai. Iegājām Ziepčika blakusmājas veicītī un nopirkām laikam varen daudz brīnumsvecītes. Biju apmierināts un tik priecīgs itkā tās būtu pirktas man pašam. Uz klases vakaru ierdos jautrs un nepacietīgi gaidīju loteriju. Redzēju, kā manis atnesto mantu izlozē kāds klasesbiedrs. Biju apmierināts un cerēju saņemt pretī ko līdzvērtīgu. Izlozes cipars man piešķīra kādu glītā kastītē iesaiņotu pārsteigumu. Cerību pilns vīstīju vaļā jaunieguvumu.  Atvēru kastīti. Brūns, apaļīgs priekšmets raudzījās man pretim. Man bija bail tam pieskarties, knapi valdīju asaras. Tā bija KAKA!!! Mākslīgā, bet tomēr KAKA!!! 

Klasesbiedri lielīgi izrādīja viens otram savu guvumu, bet tikai es kautrīgi to slēpu no pārējiem. Man bija tāds šoks un aizvainojums, jo sākotnēji nespēju pat saprast vai tā ir īsta vai mākslīga kaka. Nebiju tam gatavs. Vēl biju naivās domās ka Ziemassvētki tomēr ir prieka, laimes un tikumības svētki. Visvairāk man bija bail ko par tādu “dāvaniņu” teiks mana mamma, kas bija tērējusi naudiņu, lai kādam svētkos sarūpētu kasti ar brīnumsvecītēm.

Atrisinājums nāca pats no sevis. Uzradās daži apgaroti prāti, kas vēlējās iegūt savā īpašumā šo loterijas brīnumu, kamēr es gribēju tikt no tā vaļā. Galu galā iemainīju brūno riebekli pret rietumu ražojuma sulas paciņu ko gardi turpat uz vietas notiesāju. 

Kad pārrados mājās mammai melodams teicu, ka laimēju daudz un dažādus saldumus un suliņu. Tik ļoti man bija kauns viņai atzīties, ka biju laimējis KAKU!

Mēnesis aiz muguras

Ir pagājis tieši mēnesis kopš ikgadējās pirmās skolas dienas, kas šogad bija pirmā skolas diena arī manam vecākajam puikam. Viņš uzsāka mācības pirmajā klasītē un mēs visi ar nelielām bažām, bet priecīgi gaidījām kas notiks tālāk! šis tas arī tika sagaidīts 😀

Kā jau parasti pirmās pāris skolas dienas pirmklasniekiem ir adaptācijas dienas kurās nekāda saspringtā mācīšanās un galvas lauzīšana nenotiek. Līdzīgi tas bija arī ar mana dēla klasīti – visi bērni vēl priecīgi un lepni, ka ir nokļuvuši skolā 🙂 Diemžēl kā jau katram labam stāstam arī adaptācijas dienām pienāca ātrs gals, un to ieraudzīt mēs spējām kad mācības kopā ar dēlēnu aizņēma turpat vai visu vakaru! Nē, mēs neesam baigie gudrīši, bet nu par stulbiem arī negribētos sevi uzskatīt.. mācījāmies to kas bija uzdots un daudz nepīkstējām, jo ar katru dienu ritms kļuva ātrāks 🙂

Skaisti iesāktajā mācību vielas apguves procesā gan pagadījās arī pa kādam piķa melnuma traipiņam 😦

Līdz skolai uztraucos kā viņam (dēlam) klāsies pirmajās klasītēs un vai viņam nebūs problēmas ar citiem klasesbiedriem, skolotājiem utt.., bet drīz sapratu, ka nav jēgas uztraukties, jo tad mana galva pilnībā nosirmotu nedēļas laikā 😀 Tā kādu dienu dēlēnam sanāca tā ātrāk pārvietoties (pa galvu, pa kalku nesties) pa skolas gaiteņiem. Protams kāda uzcītīga mācību daļas pārzine noķēra palaidni aiz rokas un uzsāka manuprāt neuzvaramu cīņu par kārtību. Uz dāmas aizrādījumu ka pa gaiteņiem skaidīt nedrīkst mazais lepni atcirta: “kas tu tāda esi lai mani komandētu!?” 😀 manāmi pārsteigtā m.d. pārzine atjautāja kas knēvelis tāds ir ka tā runā, bet uz to mans dēls neslēpjot lepnumu nosauca savu vārdu un uzvārdu ar intonāciju “kā gan kāds var nezināt kas esmu” 😀 LOL

Ja šo gadījumu ģimenē dēvējām par nelielu starpgadījumu un ar cerībām raudzījāmies uz pozitīvo nākotni, tad tas kas notika pēc vēl pāris dienām lika mums vienkārši nolaisties uz zemes!

Sieva devās uz skolu izņemt Robertu no skolas. Ierodoties tur audzinātāja palūdza viņu uzgaidīt un vēlāk pienākt parunāties zem četrām acīm.. lieki teikt ka tas jau radīja aizdomas 🙂 Pēc neilga saspringuma brīža noskaidrojas ka mazais tiek vainots mobīlā telefona zādzībā no savas klasesbiedrenes! Pēc dēla stāstītā noprotu, ka klasesbiedrenes telefons kautkā nonācis pie paralēlklases džekiņa, bet tas pat nedomājis no tā šķirties! Roberts būdams labs meitenes draugs (abi kopā pa laukiem dzīvojās) nospriedis ka telefons jāatgūst un centies par divām končām to atpirkt, bet kad tas nav izdevies mēģinājis ar varu to atņemt otram čomiņam. Izcēlies ķīviņš kura rezultātā telefons nokritis kautkur ārā zālē un pazudis! Pēc abu pušu nopratināšanas situācijas aina nav viennozīmīga, jo otrs puisis vaino pilnībā manu dēlu, bet mans dēls stāsta ka abi bijuši tur un cīnījušies par to sasodīto mobīlo telefonu. Skola teicās skatīties kautkādus videokameru ierakstus un ko tur vēl nē, bet rezultāts tikpat ir viens – katra puse nes uz skolu 20 latus par telefonu!

Ko lai vēl šeit piebilst… jautrs sākums mācību gadam 😀 Mani nervi vēl to visu tur, bet jautājums ir cik ilgi, jeb cik ilgi es vispār par to uztraukšos 😀

Veikalnieks nav ģeogrāfs

Latvijā visi spriedelē par krīzi un ekonomikas attīstības tempu samazināšanos. Cilvēki iepērkoties mazāk un lētāk. Arī veikaliem tātad vajadzētu “piebremzēt” ar iedzīvotāju naudas maciņu tukšošanu.

Un tomēr šajā sakarā dīvaina man šķiet situācija Olainē. Šeit veikalnieki acīmredzami nav ne ģeogrāfi, ne plānotāji, jo viņu vēlme iekasēt naudu ir pārsteidzoši kliedzoša un pretrunā ar jebkādiem man saprotamiem principiem. Vai tiešām uzdevums ir sabūvēt pēc iespējas vairāk veikalu un tuvāk vietai, kas faktiski ir vienīgā iebrauktuve Olaines pilsētā? Atbilde ir !

Karte

Par Ģeogrāfiju: 

Olaines pilsēta, kas ir viena no apdzīvotākajām pilsētām Latvijā (iedzīvotāji/m2) atgādina milzīgu izstieptu mikrorajonu. Visapkārt ir daudzstāvu ēkas un tikai pilsētas tālākajā nostūrī dienvidrietumu nostūrī vērojamas privātmāju ciematu attīstības tendences. Lieki piebilst, ka vecākā, bet tajā pašā laikā proporcionāli vismazāk apdzīvotā pilsētas daļa atrodas tieši tur kur notiek lielveiku būvniecības eksplozija!

Par Veikaliem:

Es dzīvoju Pilsētas vecākajā daļā. Kad sākām tur dzīvot nebija nviena lielveikala izņemot “Saulīte” (tagad maxima) pilsētas ģeogrāfiskajā centra daļā. nepagāja necik ilgs laiks kad uzradās “Olanija” – veikals, kuru izveidoja vecā padomju laikos eksistējušā universlālveikala vietā. Tas bija daudz tuvāks mums un pateicoties tam, ka laikam pieder “Olana” konditorijas izstrādājumu uzņēmumam ātri iemantoja savu stabilu vietu Olaines pārtikas veikalu vidū. Tas bija jūtams, kad daži tuvākie mazie pārtikas veikaliņi tika slēgti, vai arī mainīja tirdzniecības sortimentu. Pēc kāda laika uzzināju ka jaunajā Olaines daļā kurā nekad neiegriežos  ir atvērts “Leaderprice veikals. Likās, ka šo lielo veikalu trio, kas arī ģeogrāfiski sadalījuši pilsētu trīs daļās, nekas nespēs apturēt. Un tomēr notika pārsteigums! netālu no “Olanijas” darbu sāka “Elvi”. Pieraduma pēc to apmeklēju ļoti reti, kautgan apkalpošana tur ir jūtami labāka nekā “Olanijā”. Pa pilsētu sāka izplatīties likumsakarīgas runas ka vienam no veikaliem tāpat būs jāpazūd un draud bankrots (toreiz padomāju, ka tas ir “Elvi”, jo ir pamaz tur to apmeklētāju). Šo šķietami sakarīgo prātojumu likvidēja ziņa, ka netālu no “Elvi” tiek būvēts “Supernetto”! Tā ir tiesa un veikals jau strādā uzņemdams daļu vilciena pasažieru, jo atrodas tieši pie dzelzceļa stacijas. Arī tas ir savdabīgs gājiens, jo agrāk tie kam no darba braucot ar vilcienu bija slinkums iet līdz “Olanijai” iegāja iepirkties “Elvi”, bet tagad tie, kam slinkums iet līdz abiem pieminētajiem  iet uz “Supernetto”. Tiem kam liekas ka situācija jau tagad ir traka varu teikt, ka būs vēl interesantāk, ja piepildīsies baumas, ka pašā Olaines sākumā būvēs “Maxima XX”! Ja tā notiks, tad ir skaidrs ka “Maxima XX” cer uzņemt autobraucējus, kas līdz šim iebraucot Olainē izvēlējās piestāt pie viena no trim līdzšinējajiem pilsētas vecās daļas lielveikaliem. Un tomēr vai tas nav par traku priekš 13000 iedzīvotāju pilsētas, ka tiek sabūvēti iespējams 5 lielveikali vienā konkrētā, salīdzinoši mazapdzīvotā pilsētas daļā!?

P.S. IMAO būs pamatīgs pārtikas veikalu cīniņš par Olaines iedzīvotāju maciņiem 😀

apmulsuša tēva neziņa

Šodien caur lasi.lv atradu rakstu par nāvi, nē bērniem.. nē laikam tomēr par bērniem un nāvi 😦

Jau lasot rakstu caur vissmalkākajiem jutekļiem smadzenēs atsaucu atmiņā kādu dienu savā un sava vecākā dēla mūžā. Viņš tika sabārts un atbildēja šokējoši: es gribu nomirt, lai Jums vairs nav uz mani jābarās!

Lūk ko tādu pateikt spētu pat ne katrs pieaugušais… doma reizē pamatota, jo caur nāvi kautkas beidzas, bet tajā pašā laikā tikpat absurda, jo kā gan pirmsskolas vecuma bērns kuram būtu jāpriecājas, jārotaļājas un jābauda katrs bērnības mirklis spēj izspļaut ko tādu!? 

Man nav bail par to ko viņš teica, jo zinu, ka viņš ir dzīvespriecīgs un jestrs zēns, bet man bail par to ka šāda doma vispār varēja ieperināties viņa nenobrieduša puikas galvā! Protams, tas bija protests – veids kā pēc psiholoģiskās sakāves un rājiena ievainot vecākus visvājākajās vietās. Viņš to izdarīja un šķietami izbaudīja to pilnībā, jo vecāku instinkts pēc šāda teikuma dzirdēšanas lika paust savu atbalstu bērnam. Un to noteica zemapziņa un bailes. Bailes, ka papildus spiediens izraisīs negāciju viesuli šķietami trauslajā bērna prātā.

Protams ir lietas, kas aizmirstās un arī šī mācība nav izņēmums, jo ar laiku atkal vecāku – bērnu attiecībās iestājas ‘status quo ante‘. Vecāki reti maina bērnu audzināšanas modeli, un attiecīgi bērni reti maina sev raksturīgo uzvedības modeli. Arī mēs neesam īpaši mainījušies, bet mans vecākais dēls vairs nav šo tēmu aizskāris. Ko viņš pats par to domā? Es ceru ka neko 🙂 

Manuprāt visgrūtākais ir saprast kur ir nošauts greizi, jo tamlīdzīgu situāciju atkārtošanās iespējamība pastāv. Ir kļūdas attieksmē kuras es arī redzu, bet varbūt par vainīgo atkal iecelt TV, globalizāciju, datorus, internetu un valdību? 😀 Ar ko lai sāk… ?

vecākais dēls uzsāk skolas gaitas

Oficialā daļa…

 

https://i1.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SLxt25BTKhI/AAAAAAAAC1E/i1juezZc1QI/Roberts%201.septembris_1.09.2008_010.jpg

Lielie ved mazos…

 

https://i0.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SLxuTdmFrCI/AAAAAAAAC3I/AjIQFYRNmX0/Roberts%201.septembris_1.09.2008_026.jpg

klasē…

 

 

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SLxusLtxwmI/AAAAAAAAC5c/TcGO5KMmr5M/Roberts%201.septembris_1.09.2008_046.jpg

Neviltots prieks par iespēju iet mājās…

 

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SLxvOACFbXI/AAAAAAAAC70/Akp6iSbxdMo/Roberts%201.septembris_1.09.2008_064.jpg

Lai Tev labas sekmes dēliņ 🙂

Birku mākonis