daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘skriet’

Es tevi nepazīstu!

Dzīvē gadās brīži, kad iespēja ekonomēt laiku un pavadīt to lietderīgi noved strupceļā.

Stundu garais vecākā puikas treniņš Ozo hallē man šķita lieliska iespēja, lai to laiku veltītu arī sev. Stāvēt stundu tribīnēs, salt un vērot treniņu tomēr nav tā pati jautrākā nodarbe. Turklāt man pašam brīvdienās jāskrien savs stundīgais skrējiens. Nolēmu, ka es varētu iet kopā ar puiku hokejistu ģērbtuvēs, uzvilkt sporta tērpu un nevis iet uz ledus kopā ar pārējiem, bet ārā to stundiņu paskriet.  Ieminējos par šo savu “izcilo” ideju”.
Sekoja mulss klusums un dēla acis neticīgi vērās manējās. Viņš centās mani atrunāt. Kā gan es tā neiešu uz ledus, kā es tur svešs vecis iešu pie hokejistiem un slidu vietā kājās aušu botas? KĀ!?
Centos viņu mierināt, teikt, ka es jau tikai pārģērbties, bet pēc tam atskrietu un dušās… .
Dēls manī vērās kā uz slapju dvieli, kas nokritis no žāvētāja, bet es nezaudējot apķērību iespurdzos, ka es taču kopā ar viņu atbraucis, visi zinās, kas es esmu un tā.
Viņš centās mani pārliecināt sakot, ka viņam taču būs kauns!
Brīdi apdomājies puika bilda – vispār nebūs gan, jo tad es izlikšos, ka tevi nepazīstu!
Aizbraucām, mierīgi noskatījos treniņu un nu domāju kad iet ārā paskriet.

Ikdienas jūdze

Aktīvākie no maniem Twitter sekotājiem un Facebook konta draugiem/paziņām pēdējā laikā noteikti būs pamanījuši savādas publicētas ziņas, kas skar sportošanu – skriešanu, vingrošanu, to ilgumu, intensitāti un aprakstu kā gājis.

Ar fiziskām aktivitātēm esmu nodorbojies vienmēr, bet nu jau pāris mēnešus veicu regulārus ierakstus, atskaites par savu sportisko aktivitāšu norisi un gaitu. Šim nolūkam esmu izvēlējies viegli uztveramu interneta vietni, kas vieno sportotājus no visas plašās pasaules – Dailymile.

Dailymile varētu nosaukt par sportisko cilvēku sociālo portālu un iespēja aicināt, draudzēties un visādi tamlīdzīgi izpausties šajā vietnē nenogurdina. Tieši otrādi! Saka, ka skriet ir vieglāk, ja kāds jau skrien pa priekšu un tieši šo salīdzinājumu es piemēroju Dailymile “draudzēšanās” pozitīvajām lietām – vienmēr ir iespēja redzēt ko dara citi, cik ātri skrien, cik tālu peld un cik ilgi to dara. Tā teikt ir redzams uz ko tiekties.

Sākotnēji biju nedaudz skeptisks, jo domāju, ka portāls domāts tikai skrējējiem, bet tad pamanīju vēl vairākas papildus publicējamo aktivitāšu iespējas – no slēpošanas līdz pat jogai, utt… .

Ņemot vērā Dailymile pieaugošo popularitāti, domāju, ka ar laiku nāks klāt vēl pāris sporta veidi.

Viena no jautrākajām un reizē pamācošākajām sadaļām portālā atrodama zem lietotāja personiskās statistikas (Lifetime Stats) . Šeit varam savus sasniegumus “izmērīt” un pavērot cik daudz televizorus ar savu noskrieto enerģiju spētu darbināt vai arī cik jau noskriets apkārt zemeslodei.

Esiet sportiski – kustieties, skrieniet, vingrojiet, peldiet un slēpojiet. Dariet visu iespējamo, lai Jūsu gars ir možs un ķermenis stiprs!

Kā vējš skrien, kā miets atduras

Šorīt pārlasot lasi.lv sadaļu “jaunākais blogos” uzgāju šo rakstu “100 km/h pilsētā? Mierīgi“. Varu vien piebilst, ka piekrītu praktiski visam uz ko raksta autors mēģinājis vērst mūsu uzmanību – neņemt piemēru no pilsētas mikriņiem! 😉

Šajā sakarā prātā nāk kāds gadījums uz Brīvības ielas. Tas bija agrs rīts un pulkstenis rādīja knapi pāri 7:00 kad biju jau ticis līdz Alfai. Ielas pustukšas un vēlme nonākt darbā izbaudot vēl mierīgo, kņadas nepārņemto pilsētu bija lielāka nekā pārdomas par ceļu satiksmes nopteikumu ievērošanu. Lielākā daļa autobraucēju šo ceļa posmu no Alfas līdz Juglai mēro ar aptuveno ātrumu 60-70km/h. Tomēr man laikam kāja  pa nakti bija tik nogulēta, ka pašam nemanot uzspiestais >140km/h ātrums nelikās nekas īpašs uz tukšās trases. Ātrumu samazināt īpaši nemotivēja arī  dzeltenā gaismas siglāla parādīšanās luksaforā un traucos tālāk. Viss būtu lieliski ja vien tieši agrā, zemā rīta saule nespīdētu tik ļoti sāpīgi acīs. Sažmiegtām acīm turpināju ceļu un aizsardzībai pret sauli kreiso roku instinktīvi pacēlu priekšā sejai. Šajā brīdī acu gaišums atgriezās un pirmais ko pamanīju bija pretī braucošais ceļu policijas auto. Pārsteigums bija tikpat milzīgs kā ātrums ar kuru paskrēju viņiem garām. Bikses nepietaisīju un pa kaucošajiem nesametu, bet vēl pārdesmit metrus ar izvalbītām acīm lūrēju visos atpakaļskata spoguļos, lai pārliecinātos, vai manā virzienā netraucas tas pats policijas auto ar iedegtām bākugunīm. Pēcāk ar čaļiem pārrunājot notikušo vislielāko  jautrību radīja mana rokas pacelšana, kuru policijas automašīnā sēdošie varēja iztulkot divejādi – es viņiem māju sveicienam, vei arī slēpju seju 😀 Šoreiz izglābos, bet jāatzīst ka kamēr nenoķers mācību laikam nedabūšu 😀

Vai tu turi beisboleni savā automašīnā?

Latvijā daudziem ir beisbola vāles… tās parasti mētājas automašīnu bagāžniekos, pie aizmugurējā stikla, vai arī mājās un visbiežāk tiek izmantotas “ABIBAS” ražojuma treniņbiksēs, botās un D&G ādas jakās tērptu jauniešu diskusijās kā visspēcīgākais arguments un instruments vienlaicīgi!

Bet kā izrādās Latvijā ir arī cilvēki, kas atšķirībā no iepriekš pieminētajiem iezemiešiem ir spējuši izlasīt lietošanas instrukciju un besbola vāles visbiežāk izmanto sportam! Daudzi šo izlasot varbūt brīnīsies un akurāt centīsies iebilst sakot, ka beisbolene vienā rokā un kastete otrā vien jau nozīmē sportisko pārsvaru ikvienā disciplīnā 😀 Zināma taisnība protams būs arī viņiem, bet šoreiz stāsts ir par tiem otriem. 

Tā nu ir sanācis, ka pagājušās nedēļas nogalē Jelgavā norisinājās Latvijas beisbola čempionāta pēdējā finālspēle, kurā ar rezultātu 10-6 Riga Lions (Rīgas Lauvas) uzvarēja otru Rīgas komandu Riga Diamonds! Šī bija trešā Rīgas Lauvas uzvara finālturnīrā, tātad finālsērijā rezultāts graujošs 3:0 🙂

http://rigaslauvas.files.wordpress.com/2008/09/img_89991.jpg

Par to arī man liels prieks un gandarījums, kautgan slimības dēļ uz pēdējo finālspēli tā arī netiku 🙂

Novēlēsim uzvarētājiem un arī pārējiem Latvijas beisbola entuziastiem veiksmi turpmākajos čemionātos!

Birku mākonis