daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘slēpošana’

Ikdienas jūdze

Aktīvākie no maniem Twitter sekotājiem un Facebook konta draugiem/paziņām pēdējā laikā noteikti būs pamanījuši savādas publicētas ziņas, kas skar sportošanu – skriešanu, vingrošanu, to ilgumu, intensitāti un aprakstu kā gājis.

Ar fiziskām aktivitātēm esmu nodorbojies vienmēr, bet nu jau pāris mēnešus veicu regulārus ierakstus, atskaites par savu sportisko aktivitāšu norisi un gaitu. Šim nolūkam esmu izvēlējies viegli uztveramu interneta vietni, kas vieno sportotājus no visas plašās pasaules – Dailymile.

Dailymile varētu nosaukt par sportisko cilvēku sociālo portālu un iespēja aicināt, draudzēties un visādi tamlīdzīgi izpausties šajā vietnē nenogurdina. Tieši otrādi! Saka, ka skriet ir vieglāk, ja kāds jau skrien pa priekšu un tieši šo salīdzinājumu es piemēroju Dailymile “draudzēšanās” pozitīvajām lietām – vienmēr ir iespēja redzēt ko dara citi, cik ātri skrien, cik tālu peld un cik ilgi to dara. Tā teikt ir redzams uz ko tiekties.

Sākotnēji biju nedaudz skeptisks, jo domāju, ka portāls domāts tikai skrējējiem, bet tad pamanīju vēl vairākas papildus publicējamo aktivitāšu iespējas – no slēpošanas līdz pat jogai, utt… .

Ņemot vērā Dailymile pieaugošo popularitāti, domāju, ka ar laiku nāks klāt vēl pāris sporta veidi.

Viena no jautrākajām un reizē pamācošākajām sadaļām portālā atrodama zem lietotāja personiskās statistikas (Lifetime Stats) . Šeit varam savus sasniegumus “izmērīt” un pavērot cik daudz televizorus ar savu noskrieto enerģiju spētu darbināt vai arī cik jau noskriets apkārt zemeslodei.

Esiet sportiski – kustieties, skrieniet, vingrojiet, peldiet un slēpojiet. Dariet visu iespējamo, lai Jūsu gars ir možs un ķermenis stiprs!

Advertisements

Pāķu biatlons

Nu kurš gan nav dzirdējis par biatlonu – ziemas sporta veidu, kas apvieno sevī slēpošanu un šaušanu. Un smagi maldās tie, kas domā, ka var iztikt mākot tikai vienu no abiem. 

Kopš esmu sācis regulāri slēpot, mani sasniegusi arī atklāsme, kā radās biatlons. Par visu pēc kārtas.

Šodien bija slēpošanai ļoti piemērots rīts – temperatūra ap -17, saule un skaidrs laiks, sniegs līdz puscelim. Sanāca lielisks ieskrējiens, jo šīs slēpju sliedes savā ikdienas 10km distancītē pa meža stigām biju pats ieslēpojis un katru dienu labā kārtībā uzturējis. Jutu, ka ir cerības jau kārtējo dienu pēc kārtas uzlabot iepriekšējās dienas slēpošanas ātrumu un ritmu. Diemžēl prieki apslāpa mirklī, kad jau iegāju “finiša taisnē” uz māju pusi. No slēpju pēdām vairs nebija ne vēsts. To vietā saulītē laiski gozējās izbraukātas traktora pēdas. nezaudēju dūšu un pārmetos uz otru stigas ceļa pusi, cerībā, ka tur gan nekas nebūs izbraukāts. Bet… Šķietamais traktors manā iztēlē jau parādījās kā jēgu pārdzēris ļaundabīgi noskaņots traktorists, kam lielāko prieku sagādā slēpju sliežu iznīdēšana. Biju neprātīgi dusmīgs, jo jaunu sliežu iedzīšana un savešana kārtībā prasa vismaz trīs dienu slēpošanu pa tām.

Pa ledaino, traktora izdangāto un noblietēto ceļu nonācu līdz vietai, kur cerēju uzelpot, jo tur manas sliedes nogriežas no ceļa. Uz brīdi tiešām viss bija lieliski līdz nonācu līdz meža ceļam. Tur kārtējie ļaundari (šoreiz kājāmgājēji un viņu lopiņi – suņi) sadomājuši, ka vairs neies pa savu simtgadīgo gājēju iemīto taciņu, bet gan lāčos taisni pa slēpju sliedēm! Vietām nomīdīts tā, ka liekas kāds tūristu autobuss būtu apstājies un kaut ko mežā vērojis. Manas dusmas tikai palielinājās. Sapratu, ka bez plintes mežā turpmāk nav ko darīt! Paķertu plinti un būtu miers – meža zvēri raustītos, cilvēki vispār to taciņu aizmirstu un traktoristam apniktu lāpīt riepas un valdītu mežā miers un saskaņa starp slēpotājiem un neslēpotājiem.

Birku mākonis