daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘slēpot’

Ikdienas jūdze

Aktīvākie no maniem Twitter sekotājiem un Facebook konta draugiem/paziņām pēdējā laikā noteikti būs pamanījuši savādas publicētas ziņas, kas skar sportošanu – skriešanu, vingrošanu, to ilgumu, intensitāti un aprakstu kā gājis.

Ar fiziskām aktivitātēm esmu nodorbojies vienmēr, bet nu jau pāris mēnešus veicu regulārus ierakstus, atskaites par savu sportisko aktivitāšu norisi un gaitu. Šim nolūkam esmu izvēlējies viegli uztveramu interneta vietni, kas vieno sportotājus no visas plašās pasaules – Dailymile.

Dailymile varētu nosaukt par sportisko cilvēku sociālo portālu un iespēja aicināt, draudzēties un visādi tamlīdzīgi izpausties šajā vietnē nenogurdina. Tieši otrādi! Saka, ka skriet ir vieglāk, ja kāds jau skrien pa priekšu un tieši šo salīdzinājumu es piemēroju Dailymile “draudzēšanās” pozitīvajām lietām – vienmēr ir iespēja redzēt ko dara citi, cik ātri skrien, cik tālu peld un cik ilgi to dara. Tā teikt ir redzams uz ko tiekties.

Sākotnēji biju nedaudz skeptisks, jo domāju, ka portāls domāts tikai skrējējiem, bet tad pamanīju vēl vairākas papildus publicējamo aktivitāšu iespējas – no slēpošanas līdz pat jogai, utt… .

Ņemot vērā Dailymile pieaugošo popularitāti, domāju, ka ar laiku nāks klāt vēl pāris sporta veidi.

Viena no jautrākajām un reizē pamācošākajām sadaļām portālā atrodama zem lietotāja personiskās statistikas (Lifetime Stats) . Šeit varam savus sasniegumus “izmērīt” un pavērot cik daudz televizorus ar savu noskrieto enerģiju spētu darbināt vai arī cik jau noskriets apkārt zemeslodei.

Esiet sportiski – kustieties, skrieniet, vingrojiet, peldiet un slēpojiet. Dariet visu iespējamo, lai Jūsu gars ir možs un ķermenis stiprs!

Zābīši ar fungusa aizsargmehānismu

Esmu sācis slēpot. Tas ir lieliski. Bet ceļš uz to nebija viegls.

Pirmkārt man vispār nav ne slēpju, ne nūju ne arī zābaku! Toties man bija milzu apņemšanās ar to nodarboties un tas šoreiz brīnumainā kārtā nostrādāja kā pozitīvais faktors. Slēpes un nūjas aizņēmos no laba čoma. Atlika sadabūt slēpjzābakus un sākt slēpot.

Risininājums nāca negaidīti. Mamma pirms vairāk nekā gada teica dzīvesbiedram, ka ielikusi maisiņā vecos slēpjzābakus, lai tik ņem un izmet misenē. Viņš gan vieds vīrs būdams nespēja no tiem tik vienkārši šķirties un galu galā slēpjzābaki tā arī visu gadu maisiņā nostāvēja ārā pie sētas. Viņi par tiem atcerējās, kad par tiem ieinteresējos pirms pāris nedēļām. Mamma atrada maisiņu, izņēma slēpjzābakus un bez emocijām ar nežēlīgākās pieejamās ķīmijas palīdzību izgreba no zābaku iekšas visu zaļganpelēko fungusu, tad izmazgāja un izžāvēja.

Mans prieks pirmo reizi uzvelkot šos zābaciņus lika klusēt degunam, kas skaidri pat vairāku metru attālumā sajuta dzēlīgi dzestro piepju un kāju sēņu mikropasaulīti, kas nelokāmi virmoja no zābīšiem.

Toties tagad man ir mirstoši zābīši ap kuriem nokūst sniegs kad tajā iekāpju, un rādīt tos varu tikai ietītus caurspīdīgā dubultajā celfāna maisiņā, lai funguss nepārmetās uz kāda redzētgribētāja plaušām. Bet man ir labi, ir krīze, nestrādāju un izbaudu mežu un nebaidos ne no sniega bābām, ne no meža zvēriem, jo zinu – mani zābīši mani pasargās.

Birku mākonis