daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘slikti’

krīze.

kriize

Nopērc Kasko un beidz baurot!

Šorīt acu priekšānotika avārija. Kā parasti izgāju no Rīgas centrālās stacijas pa to eju, kas Štoka (Stockmann) virzienā. pagriezos pa labi, gāju uz tuneli līdz tas notika. Blīkšķis un detaļu lupatas pa gaisu. Autobuss ietriecās busiņā. Ātrumā pat nenoorientējos un nesapratu kurš tad īsti varētu būt patiesais vainīgais. Instinktīvi apstājos, lai vērotu kas notiek.

No busiņa izleca skūts, ķērcošs skapis un bļāva: “Ko viņš izdarīja!!!”. Sapratu, ka tas ir kupātus pārēdies lettiņš, bet nākāmajās piecās minūtēs šī pārliecība sāka pagaist, jo tās tika pavadītas klausoties slāviskos trīsstāvīgos mātesvārdos. Agresīvais tēvainis metās uz autobusu un likās, ka nekas nespēs glābt tā šoferīti no piespiedu slimnīcas apmeklējuma. Un tomēr šoreiz viņam paveicās. Autobusā pārsvarā manīju bērnus un līdz ar maza auguma šoferīti no tā izkāpa sieviete, šķiet skolotāja, audzinātāja vai gide. Žēl, man bija no sirds žēl to nabaga bērnu autobusā, jo viņu iecerētais izbrauciens bija pārtraukts un neviens nevarēja justies drošs, jo skūtais skapis ar savu nevaldāmo žestukulēšanu un draudiem pārbļāva ierasti skaļo Rīgas satiksmi. Patiesībā tā vien prasījās, kā iet un izslēgt lecīgo skapi vai vismaz pievērt viņa skaļo klabekli! Tas lumbris bļāva un biedēja bērnus dēļ kautkāda sūda veca ford busiņa kuram stabili iet jau pēdējais simtiņš!

Labi ka pēc pāris vārdiem no sievietes puses arī skapis mazliet rimās.

Mans ieteikums skapim būtu nopirkt vienreiz savai grabažai KASKO, vai arī iegādāties tādu auto dēļ kura tiešām ir vērts liet asaras vai bļaut un biedēt sabiedrību! 😀

Mūžīgais serviss #3

Parasti priecājos par rakstiem kurus rakstu, jo prātā tie rodas patīkamos iedvesmas un apgaismības brīžos. Bet kā jau dzīvē arī blogā gadās pa kādam melnam traipiņam, un manā gadījumā tas attiecināms uz rakstu sēriju par automašīnām un servisiem. Uzreiz jāatzīstas, ka rakstot “Mūžīgais serviss” un “Mūžīgais serviss #2” pat nedaudz šaubījos vai maz man ir vērts celt gaismā faktus un nomelnot kādu konkrētu autoservisu. Vakar beidzot nācu pie atziņas ka viss izdarīts pareizi un ka Tautai bija un ir jāzin savi varoņi 😀

Pie apskaidrības mani veda degvielas smaka un skaisti bālgani dūmiņi, kas sēžot sastrēgumā aiz Salu tilta nepiespiesti virmoja ap auto kapotu. Uzreiz jāsaka, ka ļoti pārsteigts par to nebiju, jo jau pāris nedēļas aizdomīga likās degvielas smaka, bet to norakstīju uz paša izlieto degvielu autostāvvietā kad rūķīši no “lieliskā autoservisa” bija pamanījušies radīt sūci degvielas bākas apvidū. Šoreiz situācija likās nopietnāka un zvans draugam palīdzēja saprast, ka jāstājas nost vai fiksi jāmūk uz kādu autoservisu. Tā nu es ar savu kumeļu kā apdzisis, bet vēl kūpošs grils šāvos pa Ulmaņa gatvi uz “Autostils” autoservisu meklēt palīdzību. Traucoties uz norādīto adresi jau biju sevi iztēlojies braucam lieliskā, sarkanzilām liesmām degošā Volvo ar ieslēgtām avārijas gaismām un pēc tam vēl stāvot pie grillētā auto vraka un sniedzot interviju “Degpunktam”. Sapņošanai daudz laika neatlika, jo “Autostils” servisā mani uzņēma laipni un visai operatīvi tika konstatēts, ka “lieliskā autoservisa” rūķīši nebija normāli uzskrūvējuši motora degvielas padeves šļauciņas. Tas viss? Ne sūda… Ķēdes reakcija – šļauciņas laiž garām degvielu, kas tek uz motora un tālāk uz “spilvena”, kurš savukārt laika gaitā tiek saēsts! Šoreiz iztikām ar šļauciņu kārtīgu pieskrūvēšanu un motora mazgāšanu. Sekoja vēl pāris spļāvieni “lieliskā autoservisa” kompetences virzienā un prom 🙂

Pēdējā laikā rakstu reti, bet no sirds ceru, ka šī rakstu sērijā nekļūs par vēl pāris turpinājumiem  bagātīgāka… 😀

Mūžīgais serviss #2

Pirms pāris nedēļām rakstīju pirmo rakstu par “mūžīgo servisu”. Rakstu atkal, jo bija vairāki komentāri kuros tiku aicināts atklāt autoservisa vārdu, bet atteicos to darīt nezinot vai tiešām viss ir kārtīgi un līdz galam salabots!

Kopš servisa pēdējā apmeklējuma kura laikā man tika paziņots, ka beidzot viss ir salabots, esmu nobraucis degvielas bāku un vakar man bija tas gods to atkal pieliet pilnu līdz augšai. Lieki piebilst, ka pēc prieka par pilno bāku mana seja sadrūma kad iekāpu automašīnā un pavēros uz degvielas daudzuma rādītāju. Tas atkal rādīja knapi pāri pusei kautgan servisa vīri teicās visu salabojuši! Žēl, bet šoreiz esmu nolēmis neslēpt autoservisa vārdu, jo tur vairs nekad neatgriezīšos. Jā, viņu pienākums būtu man par brīvu salabot vainu, bet es negribu lai pēc šīs vainas salabošanas rastos atkal nākamā šaize kuru man atkal būtu jābrauc pie viņiem nedēļām ilgi labot!

Liels paldies arī Jums VRVmotors par diemžēl neizdevušos sadarbību!

apmulsuša tēva neziņa

Šodien caur lasi.lv atradu rakstu par nāvi, nē bērniem.. nē laikam tomēr par bērniem un nāvi 😦

Jau lasot rakstu caur vissmalkākajiem jutekļiem smadzenēs atsaucu atmiņā kādu dienu savā un sava vecākā dēla mūžā. Viņš tika sabārts un atbildēja šokējoši: es gribu nomirt, lai Jums vairs nav uz mani jābarās!

Lūk ko tādu pateikt spētu pat ne katrs pieaugušais… doma reizē pamatota, jo caur nāvi kautkas beidzas, bet tajā pašā laikā tikpat absurda, jo kā gan pirmsskolas vecuma bērns kuram būtu jāpriecājas, jārotaļājas un jābauda katrs bērnības mirklis spēj izspļaut ko tādu!? 

Man nav bail par to ko viņš teica, jo zinu, ka viņš ir dzīvespriecīgs un jestrs zēns, bet man bail par to ka šāda doma vispār varēja ieperināties viņa nenobrieduša puikas galvā! Protams, tas bija protests – veids kā pēc psiholoģiskās sakāves un rājiena ievainot vecākus visvājākajās vietās. Viņš to izdarīja un šķietami izbaudīja to pilnībā, jo vecāku instinkts pēc šāda teikuma dzirdēšanas lika paust savu atbalstu bērnam. Un to noteica zemapziņa un bailes. Bailes, ka papildus spiediens izraisīs negāciju viesuli šķietami trauslajā bērna prātā.

Protams ir lietas, kas aizmirstās un arī šī mācība nav izņēmums, jo ar laiku atkal vecāku – bērnu attiecībās iestājas ‘status quo ante‘. Vecāki reti maina bērnu audzināšanas modeli, un attiecīgi bērni reti maina sev raksturīgo uzvedības modeli. Arī mēs neesam īpaši mainījušies, bet mans vecākais dēls vairs nav šo tēmu aizskāris. Ko viņš pats par to domā? Es ceru ka neko 🙂 

Manuprāt visgrūtākais ir saprast kur ir nošauts greizi, jo tamlīdzīgu situāciju atkārtošanās iespējamība pastāv. Ir kļūdas attieksmē kuras es arī redzu, bet varbūt par vainīgo atkal iecelt TV, globalizāciju, datorus, internetu un valdību? 😀 Ar ko lai sāk… ?

atver actiņas un deguns pats parādīs!

Esmu slims 😦 Pagāšnedēļ tas sākās un turpinās joprojām!

Simptomi? Puņķi, klepus, iekaisis un sāpošs kakls. 

Kā jau kūtrs pie ārstiem gājējs nolēmu, ka vislabākā ārstēšanās ir dabas veltes un tautas metodes nedaudz piepalīdzot ar mājās atrodamām sūkājamām brīnumzālītēm 🙂 Dienas režīms vienkāršs – no rīta un vakarā kakla skalošana ar sālsūdeni, milzīga krūze karsta piena ar medu vakarā un kādas 2-4 sūkājamās tabletes visas dienas garumā. Ja pret kakla skalošanu un piena ar medu dzeršana problēmas nesagādāja, tad sūkājmās tabletes gan atstāja efektu… vai varbūt pareizāk jāsaka defektu 😀 Viss sākās jau pirms vairākām dienām, kad paralēli nosauktajiem slimības simptomiem parādījās galvas reiboņi, galvassāpes un slikta dūša. No sākuma to visu pierakstīju slimībai ar kuru jācīnās līdz aizvakar, kad paciņā bija palikusi tikai viena sūkājamā tablete nolēmu beidzot izlasīt lietošanas instrukciju. Tur skaidri un gaiši rakstīts – blakusparādības: reiboņi, galvassāpes, nedrīkst vadīt auto. Njaa… viss nāk gaismā un ar šausmām aptvēru cik patiesībā nopietnas sekas varēja būt šādai vieglprātīgai attieksmei pret parastām kaklam domātām sūkājamajām tabletēm! Vismaz 5 dienas esmu pavadījis pie stūres reibuma stāvoklī apdraudot sevi un citus 😦 

Mācība no šī nelielā stāstiņa skaidra – atver actiņas un deguns pats parādīs jeb lasi instrukciju pirms ko baudi orāli 😀

publisks iedirsiens ne-savā lauciņā

Aizvakar šķirstīju lasi.lv. Bija šis tas interesants arī uzradies.  Manu uzmanību piesaistīja Mango.lv raksts, kurā manuprāt visnotaļ skarbi vārdi teikti par Latvijas ceļu projektētāju kopienu 😐 

Biju nedaudz aizkaitināts un nokomentēju jau pieminēto rakstu, bet tavu brīnumu, šodien uzpeldēja  līdzvērtīgs un tādu pašu ideju sludinošs Laacz.lv raksts par to pašu ceļa posmu uz šosejas Rīga-Jelgava. Abos rakstos pausts viedoklis, ka ir slikti, ka ir luksafori uz Rīgas-Jelgavas šosejas un tie kavē autobraucējus to ceļā no Rīgas uz Jelgavu un otrādi.

Es uzreiz gan gribētu norādīt, ka vienīgā mana saikne ar ceļu projektētājiem ir tāda, ka strādāju vienā no Latvijas lielākajiem ceļu un tiltu projektēšanas uzņemumiem kā inženieris-projektētājs. Otra mana saistība ar pieminēto ceļu ir tāda, ka nu jau 4 gadus dzīvoju Olainē, bet drīz būšu pilntiesīgs Jaunolaines (Olaines pagasta) iedzīvotājs.

Atgriežoties pie rakstaiem varu teikt, ka abu rakstu iespēja raisīt diskusiju ir pat visnotaļ iepriecinoša. Savukārt negatīvo pusi es saskatiju viedoklī, kas pauž galvenokārt visa ceļa maršruta Rīga-Jelgava veicējus un aizmirst par tiem, kas dzīvo kautkur pa ceļam, bet tas skaitlis nav mazs ~15000 cilvēku! Jā, šie luksafori ir braukšanas ātrumu ietekmējoši, bet tajā pašā laikā kalpo kā zināms drošības garants tiem, kas dzīvo pa vidu trasei. Piemēram, Olaines un Jaunolaines krustojumos pirms šosejas rekonstrukcijas bija ārprātīgs avāriju daudzums. Man pašam reiz kāda automašīna tā viegli uzskrēja, kad taisīju kreiso pagriezienu no Olaines uz Rīgu. Acīmredzot autovadītājs aiz manis neaprēķināja laiku kāds man bija vajadzīgs, lai sķersotu šoseju un tā nu viņs palika man aiz muguras kur viņam no Rīgas puses virsū traucās neskaitāms daudzums saniknotu autovadītaju! Esmu dzīvs, mašīna vesela un tā šoseja tika šķērsota ikdienas. Bet daudzi aizmirst, ka bez automašīnām šoseju šķērso arī dzīvi cilvēki! Īpaši šajā zina izceļas jaunolaines krustojums un vieta uz Jelgavas šosejas, kas atrodas pārsimts metrus aiz pieminētā Olaines krusta Jelgavas virzienā, kur uz Jelgavas šosejas iznāk ceļš no Olaines dzelzceļa stacijas! Tos varētu nosaukt par kārtīgiem nāves posmiem uz Jelgavas šosejas, jo vismaz kādreiz (arī tagad gan gadās) tur cilvēki mira vai ik dienu mēģinot šķērsot šoseju. Vislabāk sapratu šo problēmu tad, kad tā dzīvību zaudēja manas vedējmātes tēvs. Viņš šķersoja Jelgavas šoseju uz gājēju pārejas, bet automašīna vnk. to nerespektēja un lielā ātruma notrieca viņu kautgan tā ir apdzīvota vieta un atļautais braukšanas ātrums ir tikai 50km/h! Tiem, kas varbūt nezin, Jaunolaines problēma slēpjas tajā apstāklī, ka dzelzceļa stacija ir vienā Jelgavas šosejas pusē un ciemats otrā un vai cilveks atgriežoties no darba spēs neskarts šķērsot šoseju nebija zināms līdz luksafora uzstādīšanai!

Ja jautā man, tad protams es atzīstu, ka šie luksafori apgrūtina un bremzē automašīnu pārvietošanos, bet ja tas glābj cilveku dzīvības un saudzē viņu automašīnas un nervus, tad esmu ar mieru to paciest līdz tiks rasts cits risinājums.

Jau kādu laiku atpakaļ sākās diskusija par to vai Jelgavas šosejai nevajadzētu kļūt par ātrgaitas ceļu – PROTAMS VAJADZĒTU!!! Bet tad ir jāuzlabo ceļa kvalitāte un jānodrošina šosejas malās dzīvojošo pārvietošanās iespējas. Ir jau dzirdētas lieliskas iniciatīvas runas par iespējamu Olaines pārvada celšanu pār Jelgavas šoseju – tas atslogotu autotransporta kustības ātruma ierobežojumus. Arī kādam kustības aplim kā pagaidu risinājumam nebūtu nekādas vainas. Protams mūsdienās visas labās idejas atduras pret naudu, bet es varu teikt tikai LIELU paldies paar daudzu cilvēku dzīvības glābšanu līdz ar luksaforu uzstādīsanu uz Jelgavas šosejas Olainē un Jaunolainē.

Birku mākonis