daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘slikti’

Kā uzvarēt W scenāriju?

Ir klāt gada beigas. Tas ir laiks, kad atskatos uz visu aizgājušo gadu un veros nākotnē. Šoreiz par skumjāko, bet ar cerību, ka neko tamlīdzīgu nenāksies rakstīt jau nākošgad.

Ar nožēlu jāatzīst, ka dzīve ievieš savas korekcijas un jo spējāk tās izpaužas lietā, bez kuras nav iedomājama vīrieša pašos spēka gados dzīve – darbs. Diemžēl šajā ziņā situācija ir tieši tāda kā to kādā intervijā atzina Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs – nāk otrais krīzes vilnis.

Atceroties 2009.gadu, jāatzīst, ka visi optimisti, kas cerēja uz V veida krīzes scenāriju Latvijā (iekāp bedrē, paklūpi, piecelies un ej tālāk) ir kļūdījušies. 2012.gads nāk ar jaunu krīzi – vismaz nozarē, kurā es strādāju. Esošā situācija arī pierāda, ka šis periods starp krīzēm ir bijis kā uzkrājumu tērēšanas (dzīvošana uz seniem uzkrājumiem) laiks. Daudziem šķitīs, ka tas nav nekas īpašs – viena nozare neko neizšķir. Un tomēr jāsaka, ka tā “iemetīs” darba tirgū (arī ārvalstu) jaunas sejas, kas līdz šim nav zinājušas tāda apjoma raizes. Daži aizbrauks, daži paliks kur ir cerot sagaidīt labākus laikus, bet vēl citi papildinās jau tā šauro darba tirgu. Kāds kolēģis no citas nodaļas pirms aiziešanas paziņoja, ka par darbu nesatraucas, jo ko līdzīgu par 400 latiem mēnesī atradīs. Lai viņam veicas protams, bet paliek jautājums kur viņa iespējamais, potenciālais darba devējs ņems naudiņu, ja reiz problēma ir visā nozarē.

Iespējams pareizi dara tie, kas nesagaidot uzlabojumus dodas prom uz citām nozarēm. Un tieši to uzskatu par pareizāko šādos apstākļos. Kāds varbūt oponēs, ka mainīt, piemēram, inženiera darbu pret darbu veikalā nav jēgas, tomēr jāatzīst, ka ne jau aiz labas dzīves cilvēks ko tādu izvēlas.

“Piezemēšanās” šogad sanākusi pasmaga – par to liecina vienkārša algas diagramma, kas neprasa liekus komentārus.

30.gadu vecumā atgriešanās punktā ar ko sāka var būt gana iztēli rosinoša. Kāda jēga mācīties, kāda jēga strādāt, ja nekas no tā visa nav veicinājis izaugsmi un progresu vienīgajā lietā ar ko reāli var izmērīt cilvēka sasniegumus – naudā? Aug cilvēks, aug viņa mērķi, sapņi un vēl aug ģimene. Protams bija variants kļūt par parastu mantrausi, uzdzīvotāju, lai 40.gadu vecumā attaptos viens, bez ģimenes, bet arī bez atbildības sloga.

Ko darīt?

Dažkārt šķiet, ka vainīga ir karma un visu jau sen ir izšķīris liktenis. Lai kā necenstos, vienalga sanāk nonāk izejas punktā. Cilvēks, kam nav lemts, šķiet, ka nekad arī nespēs… . Domāju ir pienācis laiks “restartam”. Tas neaprobežojas ar nu jau šķietami bezjēdzību darba meklēšanu (uz izsūtītajiem CV neviens nav tā arī atbildējis). Ir laiks iesaistīt “visu vai neko” stratēģiju. Kādas tam perspektīvas? Es domāju, ka 40% darbs uz nedaudz labākiem nosacījumiem šeit pat Latvijā, 30% darbs ārzemēs un vēl 30% savs uzņēmums.

To es arī novēlu sev un citiem, kam līdzīgas problēmas – noticēt sev, izdarīt visu, kas iespējams un neiespējams, lai mainītu esošo situāciju.

Sirsnīgus Ziemassvētkus un veiksmīgu 2012.gadu!

 

 

Advertisements

krīze.

kriize

Nopērc Kasko un beidz baurot!

Šorīt acu priekšānotika avārija. Kā parasti izgāju no Rīgas centrālās stacijas pa to eju, kas Štoka (Stockmann) virzienā. pagriezos pa labi, gāju uz tuneli līdz tas notika. Blīkšķis un detaļu lupatas pa gaisu. Autobuss ietriecās busiņā. Ātrumā pat nenoorientējos un nesapratu kurš tad īsti varētu būt patiesais vainīgais. Instinktīvi apstājos, lai vērotu kas notiek.

No busiņa izleca skūts, ķērcošs skapis un bļāva: “Ko viņš izdarīja!!!”. Sapratu, ka tas ir kupātus pārēdies lettiņš, bet nākāmajās piecās minūtēs šī pārliecība sāka pagaist, jo tās tika pavadītas klausoties slāviskos trīsstāvīgos mātesvārdos. Agresīvais tēvainis metās uz autobusu un likās, ka nekas nespēs glābt tā šoferīti no piespiedu slimnīcas apmeklējuma. Un tomēr šoreiz viņam paveicās. Autobusā pārsvarā manīju bērnus un līdz ar maza auguma šoferīti no tā izkāpa sieviete, šķiet skolotāja, audzinātāja vai gide. Žēl, man bija no sirds žēl to nabaga bērnu autobusā, jo viņu iecerētais izbrauciens bija pārtraukts un neviens nevarēja justies drošs, jo skūtais skapis ar savu nevaldāmo žestukulēšanu un draudiem pārbļāva ierasti skaļo Rīgas satiksmi. Patiesībā tā vien prasījās, kā iet un izslēgt lecīgo skapi vai vismaz pievērt viņa skaļo klabekli! Tas lumbris bļāva un biedēja bērnus dēļ kautkāda sūda veca ford busiņa kuram stabili iet jau pēdējais simtiņš!

Labi ka pēc pāris vārdiem no sievietes puses arī skapis mazliet rimās.

Mans ieteikums skapim būtu nopirkt vienreiz savai grabažai KASKO, vai arī iegādāties tādu auto dēļ kura tiešām ir vērts liet asaras vai bļaut un biedēt sabiedrību! 😀

Mūžīgais serviss #3

Parasti priecājos par rakstiem kurus rakstu, jo prātā tie rodas patīkamos iedvesmas un apgaismības brīžos. Bet kā jau dzīvē arī blogā gadās pa kādam melnam traipiņam, un manā gadījumā tas attiecināms uz rakstu sēriju par automašīnām un servisiem. Uzreiz jāatzīstas, ka rakstot “Mūžīgais serviss” un “Mūžīgais serviss #2” pat nedaudz šaubījos vai maz man ir vērts celt gaismā faktus un nomelnot kādu konkrētu autoservisu. Vakar beidzot nācu pie atziņas ka viss izdarīts pareizi un ka Tautai bija un ir jāzin savi varoņi 😀

Pie apskaidrības mani veda degvielas smaka un skaisti bālgani dūmiņi, kas sēžot sastrēgumā aiz Salu tilta nepiespiesti virmoja ap auto kapotu. Uzreiz jāsaka, ka ļoti pārsteigts par to nebiju, jo jau pāris nedēļas aizdomīga likās degvielas smaka, bet to norakstīju uz paša izlieto degvielu autostāvvietā kad rūķīši no “lieliskā autoservisa” bija pamanījušies radīt sūci degvielas bākas apvidū. Šoreiz situācija likās nopietnāka un zvans draugam palīdzēja saprast, ka jāstājas nost vai fiksi jāmūk uz kādu autoservisu. Tā nu es ar savu kumeļu kā apdzisis, bet vēl kūpošs grils šāvos pa Ulmaņa gatvi uz “Autostils” autoservisu meklēt palīdzību. Traucoties uz norādīto adresi jau biju sevi iztēlojies braucam lieliskā, sarkanzilām liesmām degošā Volvo ar ieslēgtām avārijas gaismām un pēc tam vēl stāvot pie grillētā auto vraka un sniedzot interviju “Degpunktam”. Sapņošanai daudz laika neatlika, jo “Autostils” servisā mani uzņēma laipni un visai operatīvi tika konstatēts, ka “lieliskā autoservisa” rūķīši nebija normāli uzskrūvējuši motora degvielas padeves šļauciņas. Tas viss? Ne sūda… Ķēdes reakcija – šļauciņas laiž garām degvielu, kas tek uz motora un tālāk uz “spilvena”, kurš savukārt laika gaitā tiek saēsts! Šoreiz iztikām ar šļauciņu kārtīgu pieskrūvēšanu un motora mazgāšanu. Sekoja vēl pāris spļāvieni “lieliskā autoservisa” kompetences virzienā un prom 🙂

Pēdējā laikā rakstu reti, bet no sirds ceru, ka šī rakstu sērijā nekļūs par vēl pāris turpinājumiem  bagātīgāka… 😀

Mūžīgais serviss #2

Pirms pāris nedēļām rakstīju pirmo rakstu par “mūžīgo servisu”. Rakstu atkal, jo bija vairāki komentāri kuros tiku aicināts atklāt autoservisa vārdu, bet atteicos to darīt nezinot vai tiešām viss ir kārtīgi un līdz galam salabots!

Kopš servisa pēdējā apmeklējuma kura laikā man tika paziņots, ka beidzot viss ir salabots, esmu nobraucis degvielas bāku un vakar man bija tas gods to atkal pieliet pilnu līdz augšai. Lieki piebilst, ka pēc prieka par pilno bāku mana seja sadrūma kad iekāpu automašīnā un pavēros uz degvielas daudzuma rādītāju. Tas atkal rādīja knapi pāri pusei kautgan servisa vīri teicās visu salabojuši! Žēl, bet šoreiz esmu nolēmis neslēpt autoservisa vārdu, jo tur vairs nekad neatgriezīšos. Jā, viņu pienākums būtu man par brīvu salabot vainu, bet es negribu lai pēc šīs vainas salabošanas rastos atkal nākamā šaize kuru man atkal būtu jābrauc pie viņiem nedēļām ilgi labot!

Liels paldies arī Jums VRVmotors par diemžēl neizdevušos sadarbību!

apmulsuša tēva neziņa

Šodien caur lasi.lv atradu rakstu par nāvi, nē bērniem.. nē laikam tomēr par bērniem un nāvi 😦

Jau lasot rakstu caur vissmalkākajiem jutekļiem smadzenēs atsaucu atmiņā kādu dienu savā un sava vecākā dēla mūžā. Viņš tika sabārts un atbildēja šokējoši: es gribu nomirt, lai Jums vairs nav uz mani jābarās!

Lūk ko tādu pateikt spētu pat ne katrs pieaugušais… doma reizē pamatota, jo caur nāvi kautkas beidzas, bet tajā pašā laikā tikpat absurda, jo kā gan pirmsskolas vecuma bērns kuram būtu jāpriecājas, jārotaļājas un jābauda katrs bērnības mirklis spēj izspļaut ko tādu!? 

Man nav bail par to ko viņš teica, jo zinu, ka viņš ir dzīvespriecīgs un jestrs zēns, bet man bail par to ka šāda doma vispār varēja ieperināties viņa nenobrieduša puikas galvā! Protams, tas bija protests – veids kā pēc psiholoģiskās sakāves un rājiena ievainot vecākus visvājākajās vietās. Viņš to izdarīja un šķietami izbaudīja to pilnībā, jo vecāku instinkts pēc šāda teikuma dzirdēšanas lika paust savu atbalstu bērnam. Un to noteica zemapziņa un bailes. Bailes, ka papildus spiediens izraisīs negāciju viesuli šķietami trauslajā bērna prātā.

Protams ir lietas, kas aizmirstās un arī šī mācība nav izņēmums, jo ar laiku atkal vecāku – bērnu attiecībās iestājas ‘status quo ante‘. Vecāki reti maina bērnu audzināšanas modeli, un attiecīgi bērni reti maina sev raksturīgo uzvedības modeli. Arī mēs neesam īpaši mainījušies, bet mans vecākais dēls vairs nav šo tēmu aizskāris. Ko viņš pats par to domā? Es ceru ka neko 🙂 

Manuprāt visgrūtākais ir saprast kur ir nošauts greizi, jo tamlīdzīgu situāciju atkārtošanās iespējamība pastāv. Ir kļūdas attieksmē kuras es arī redzu, bet varbūt par vainīgo atkal iecelt TV, globalizāciju, datorus, internetu un valdību? 😀 Ar ko lai sāk… ?

atver actiņas un deguns pats parādīs!

Esmu slims 😦 Pagāšnedēļ tas sākās un turpinās joprojām!

Simptomi? Puņķi, klepus, iekaisis un sāpošs kakls. 

Kā jau kūtrs pie ārstiem gājējs nolēmu, ka vislabākā ārstēšanās ir dabas veltes un tautas metodes nedaudz piepalīdzot ar mājās atrodamām sūkājamām brīnumzālītēm 🙂 Dienas režīms vienkāršs – no rīta un vakarā kakla skalošana ar sālsūdeni, milzīga krūze karsta piena ar medu vakarā un kādas 2-4 sūkājamās tabletes visas dienas garumā. Ja pret kakla skalošanu un piena ar medu dzeršana problēmas nesagādāja, tad sūkājmās tabletes gan atstāja efektu… vai varbūt pareizāk jāsaka defektu 😀 Viss sākās jau pirms vairākām dienām, kad paralēli nosauktajiem slimības simptomiem parādījās galvas reiboņi, galvassāpes un slikta dūša. No sākuma to visu pierakstīju slimībai ar kuru jācīnās līdz aizvakar, kad paciņā bija palikusi tikai viena sūkājamā tablete nolēmu beidzot izlasīt lietošanas instrukciju. Tur skaidri un gaiši rakstīts – blakusparādības: reiboņi, galvassāpes, nedrīkst vadīt auto. Njaa… viss nāk gaismā un ar šausmām aptvēru cik patiesībā nopietnas sekas varēja būt šādai vieglprātīgai attieksmei pret parastām kaklam domātām sūkājamajām tabletēm! Vismaz 5 dienas esmu pavadījis pie stūres reibuma stāvoklī apdraudot sevi un citus 😦 

Mācība no šī nelielā stāstiņa skaidra – atver actiņas un deguns pats parādīs jeb lasi instrukciju pirms ko baudi orāli 😀

Birku mākonis