daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘sos’

Man rokas nenokrita

Esmu darbā. Katru dienu ejam tepat ēst pusdienas. Tas nav tālu – blakus telpā ir darba ēdnīca. Protams ir tādi, kas brauc uz Alfu vai iet kur citur ēst, bet man slinkums un arī talonu sistēma ikdienas maltīti padara lētāku par 1,50 latiem. 

Kā jau visās ēdnīcās arī šeit ir jāveic saimniecības darbi un mēs no blakus telpas esam pirmie kam to lūdz. Atnest gāzes balonu, izkrāmēt kādu kartupeļu maisu, tas jau ir ierasts, bet man jāatzīstas, ka parasti daru to ar nepatiku. Tā ir nepatika dēļ iztraucēta miera, pārtrauktas sarunas vai galu galā dēļ tā ka bez manis šajā darbavietā strādā ja nemaldos vēl vismaz 50 vīrieši spēka gados.

Arī šoreiz sēdēju kā ierasts ar uzliktām austiņām lasot twitteri, bet ar acs kaktiņu pamanīju ienākam ēdnīcas saimnieci. Viņas apņēmīgā gaita mūsu virzienā nozīmēja to, ka atkal kautko vajag. Pat nesaklausījo ko īsti viņa vēlas, lai mēs šoreiz ienesam, bet nevīžīgi pieslējos kājās un nesteidzīgā solī kopā ar kolēģi sekoju. 

Tikai gaitenī sapratu, ka jānes nebūs gāzes balons, trauki vai maišelis ar kartupeļiem, bet gan dzīvs cilvēks! Kad nonācām pie uzņēmuma galvenās ieejas ievērojām zaļu busiņu no kura steidzīgi izkāpa divas priecīgas kundzītes. Viņas acīmredzami priecājās, ka esam atnākuši, lai palīdzētu. Kā izrādījās palīdzība bija nepieciešama kungam, kas samulsis, pat sakaunējies sēdēja busiņa priekšgalā. Sākumā vīrs teicās, ka nekur neies uz ko kundzītes mums skaidroja, ka šis esot sakautrējies. Kā nu nesakautrēsies, ja atbrauc paēst, bet projektēšanas uzņēmums nav pat parūpējies paralēli ieejas kāpnēm uzprojektēt uzbrauktuvi invalīdiem! Savu mulsumu pārvarēju sakot ka mums nevis invalīdam jākautrējas, jo nav mums uzbrauktuves invalīdiem. Izcēlām no busiņa ratiņkrēslu, iesēdinājām vīru tajos un nesām pa ieejas kāpnītēm. Viena no kundzītēm vien piebilda, ka viņš jau 15 gadus pansionātā dzīvo un tāpēc vien ir vērts ļauties pārmaiņām 🙂 Jā, tāda laba sajūta bija pēc tam un rokas arī man nenokrita. Es ar blakussēdošo kolēģi beidzot izdarījām kautko labu un šoreiz mani pat pārņēma nelāga sajūta dēļ manas sākotnējās vienaldzīgās reakcijas uz šo aicinājumu palīdzēt.

vai Rīga jau gatava?

Kādreiz dzīvoju Rīgā, Ziepniekkalnā. Kā daļu no savas bērnības atceros vazāšanos pa stroikām, kvadrātu spēlēšanu 602.sērijas deviņstāvīgo kastīšu ieskautajos pagalmos un protams retos, bet izmisīgos mēģinājumus nokļūt otrā Daugavas pusē ar sabiedrisko transportu liela lietus laikā! vakar skatījos TV ziņas kurās to vien dzirdēja par plūdiem Rīgā un autovadītaju sūkstīšanos, ka kādreiz gan tā nebija 😀 Tas ir tāds LOL!!! 😀 Rīga slīka gan toreiz gan tagad, bet atšķirība ir slīkšanā dalību ņemošo autotransporta vienību daudzumā. Ja kādreiz lai pārbrauktu Salu tiltu vietā, kur mūždien uzkrājas ūdens (zem 10.tramvaja pārvada) gaidīja vien nieka pārdesmit lepnā LPSR autoparka grabažiņas, tad tagad šis skaits ir mērojams simtos dažāda veida un klases braucamrīkos. Atgriežoties bērnībā… skrējām vienmēr uz to 10.tramvaja pārvadu un ņirdzām par apstājušos transporta plūsmu 😀 Toreiz vēl nesapratu, ka paies gadi un arī es būšu ieinteresēts nevis sēdēt tur un zviegt, bet vienkārši tikt pāri tai ūdens lāmai!

Ar auto braukt uz Rīgas pusi man sanāca, bet kā par laimi tikai līdz Tīrainei un šo ceļu mēroju pa veco Jelgavas ceļu, kas bija nemainīgi tukšs un šajā ziņā viegli braucams. Protams tad vēl par plūdu radīto ārprātu Rīgā it nemaz neiedomājos. Patieso ainu aptvēru tikai kad biju atstājis auto servisā un ar kājiņam ejot nonācu Tīraines dzelzceļa stacijā. Redzētais pārsteidza – automašīnu rindas galu neredzēja pat aiz Rīgas robežas Jelgavas virzienā! Ja pirms tam pie sevis vēl sūkstījos par vilcienu, kas jāgaida 30 minūtes, tad pēc redzētā pārņēma neviltots prieks, ka braukšu ar transportu, kuru aizkavēt nevar gandrīz nekādi autotransporta pigori pilsētā 🙂 Es atkal varēju sajusties kā bērns, kas stāv maliņā un bezbēdīgi smejas par nelaimīgajiem autobraucējiem, kas tikai sagadīšanās pēc arī šajā dienā nebija kļuvuši par maniem bēdubrāļiem.

Tikai nonākot darbavietā aptvēru kas notiek. Raksti, bildes un ziņas par noslīkušiem auto vakar pārpildīja LV interneta vidi. Rīga kārtējo reizi slīka un atkal nebija tam gatava! Daudzi noteikti padomāja ka ja šādi turpināsies, tad Rīga tiešām noslīks! Vainīgos slīkšanā meklēt nav grūti – māte daba, lībieši, kas savus ciemus tur uzslēja, friči, kas tur sadomāja pilsēteli dibināt, Rīgas dome, avārijas dienesti, globālā sasilšana un pat kaimiņš, kurš arī darbina auto, lai brauktu uz Rīgu un vēl vairāk palielinātu drausmīgo sastrēgumu ainiņu 😀 

Parasti visādi “gudrīši” saka “negribi sēdēt sastrēgumos, ej ar kājām vai brauc ar velosipēdu”. Tad nu vakar beidzot bija tā diena, kad viņiem atkal bija pļaujas laiks! Mutes tika palaistas nepajokam! Neizpalika gan sprēgāšana par Rīgas domi, gan citiem dienestiem. 

Šajā sakarā man radās jautājums “WTF!? Jūs gribējāt, lai Dome Rīgu pabeidz un ko tad? noslīksim?” Jā, jā, tieši tā… tā izskatās nevis pēc kāda vainas, bet gan rūpīgi plānotas pilsētas attīstības stratēģijas, kas nekad neļaus pilsētai nogrimt! Tā kā nav ko te čīkstēt, drīzāk jāsūta pateicības vēstules Rīgas domei par pilsētas paglābšanu no gatavības un pilnīgas noslikšanas 😀 😀 😀

 

Labojums:

Liels Paldies dzuule, par atgādinājumu, ka es rakstu par 10.tramvaja pārvadu nevis 11.tramvaju 😀

Raksts izlabots 🙂 

Birku mākonis