daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘vecāki’

Kinderolas uzbrūk!

Jau kādu laiku neko neesmu rakstījis, bet šoreiz tiešām nespēju klusēt.

Nebija pagājušas ne 20 minūtes pēc kādā TV pārraidē redzēta sižeta par rotaļlietu patieso bīstamību, kad kaut kas līdzīgs atgadījās manās mājās.

Tuvojoties Ziemassvētkiem vecāki kļūst akli un dara muļķības. Uz galdiem bērni atstāj Ziemassvētku zeķes un zin, ka no rītiem tās būs piepildītas ar kārumiem. Ja atrastie kārumi bērniem nešķiet gana labi, vecāki kapitulē un mēģina atpirkties ar ko citu. Šoreiz jaunākā dēla manāmo vilšanos par manuprāt gardajām konfektēm zeķē, uz labu vērst spēja vien solījums uz dienas beigām pagādāt Kinder Surprise. Jā, jauka štellīte – ola kuras apvalkā simbolisks šokolādes daudzums un iekšā līdzīgi kā matrjoškā mazāka izmēra, bet plastmasas ola, kurā pārsteigums.

Cienījamie vecāki! Nekad neatstājiet savas atvases divvientulībā ar šīm mānīgi piemīlīga un droša paskata olām! Tās nav tik nekaitīgas kā ir pieņemts uzskatīt.

Ola jau bija nonākusi pareizajās rokās. Abi pieaugušie šiverējām pa virtuvi, kad no viesistabas atskanēja prātam neaptverams un spalgs bērna kliedziens. Ieskrienot istabā un ieraugot kliegšanas cēloni biju pat nedaudz apstulbis. Nezinu īsti ko “jaunākais” bija centies izdarīt ar savu vīrietību, bet kinderolas dzeltenā ola “aizpogāta” lepni Tur karājās 😀 Šķiet, ka pat ebreji nespētu izdomāt šādu apgraizīšanas veidu – lēni un mokoši. Pēc neilgas atbrīvošanas operācijas konstatējām, ka “svarīgākie” orgāni ir neskarti. Pārdzīvojums un mācība uzmanīties no Kinder Surprise gan uz mūžu!

Rūpīgi sekojiet līdzi tam kādas ‘dāvaniņas’ dodiet saviem bērniem 😉

apmulsuša tēva neziņa

Šodien caur lasi.lv atradu rakstu par nāvi, nē bērniem.. nē laikam tomēr par bērniem un nāvi 😦

Jau lasot rakstu caur vissmalkākajiem jutekļiem smadzenēs atsaucu atmiņā kādu dienu savā un sava vecākā dēla mūžā. Viņš tika sabārts un atbildēja šokējoši: es gribu nomirt, lai Jums vairs nav uz mani jābarās!

Lūk ko tādu pateikt spētu pat ne katrs pieaugušais… doma reizē pamatota, jo caur nāvi kautkas beidzas, bet tajā pašā laikā tikpat absurda, jo kā gan pirmsskolas vecuma bērns kuram būtu jāpriecājas, jārotaļājas un jābauda katrs bērnības mirklis spēj izspļaut ko tādu!? 

Man nav bail par to ko viņš teica, jo zinu, ka viņš ir dzīvespriecīgs un jestrs zēns, bet man bail par to ka šāda doma vispār varēja ieperināties viņa nenobrieduša puikas galvā! Protams, tas bija protests – veids kā pēc psiholoģiskās sakāves un rājiena ievainot vecākus visvājākajās vietās. Viņš to izdarīja un šķietami izbaudīja to pilnībā, jo vecāku instinkts pēc šāda teikuma dzirdēšanas lika paust savu atbalstu bērnam. Un to noteica zemapziņa un bailes. Bailes, ka papildus spiediens izraisīs negāciju viesuli šķietami trauslajā bērna prātā.

Protams ir lietas, kas aizmirstās un arī šī mācība nav izņēmums, jo ar laiku atkal vecāku – bērnu attiecībās iestājas ‘status quo ante‘. Vecāki reti maina bērnu audzināšanas modeli, un attiecīgi bērni reti maina sev raksturīgo uzvedības modeli. Arī mēs neesam īpaši mainījušies, bet mans vecākais dēls vairs nav šo tēmu aizskāris. Ko viņš pats par to domā? Es ceru ka neko 🙂 

Manuprāt visgrūtākais ir saprast kur ir nošauts greizi, jo tamlīdzīgu situāciju atkārtošanās iespējamība pastāv. Ir kļūdas attieksmē kuras es arī redzu, bet varbūt par vainīgo atkal iecelt TV, globalizāciju, datorus, internetu un valdību? 😀 Ar ko lai sāk… ?

Birku mākonis