daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘winter’

Soču Olimpisko spēļu atklāšanas diena (Sochi 2014)

ImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImageImage

 

 

Advertisements

Pāķu biatlons

Nu kurš gan nav dzirdējis par biatlonu – ziemas sporta veidu, kas apvieno sevī slēpošanu un šaušanu. Un smagi maldās tie, kas domā, ka var iztikt mākot tikai vienu no abiem. 

Kopš esmu sācis regulāri slēpot, mani sasniegusi arī atklāsme, kā radās biatlons. Par visu pēc kārtas.

Šodien bija slēpošanai ļoti piemērots rīts – temperatūra ap -17, saule un skaidrs laiks, sniegs līdz puscelim. Sanāca lielisks ieskrējiens, jo šīs slēpju sliedes savā ikdienas 10km distancītē pa meža stigām biju pats ieslēpojis un katru dienu labā kārtībā uzturējis. Jutu, ka ir cerības jau kārtējo dienu pēc kārtas uzlabot iepriekšējās dienas slēpošanas ātrumu un ritmu. Diemžēl prieki apslāpa mirklī, kad jau iegāju “finiša taisnē” uz māju pusi. No slēpju pēdām vairs nebija ne vēsts. To vietā saulītē laiski gozējās izbraukātas traktora pēdas. nezaudēju dūšu un pārmetos uz otru stigas ceļa pusi, cerībā, ka tur gan nekas nebūs izbraukāts. Bet… Šķietamais traktors manā iztēlē jau parādījās kā jēgu pārdzēris ļaundabīgi noskaņots traktorists, kam lielāko prieku sagādā slēpju sliežu iznīdēšana. Biju neprātīgi dusmīgs, jo jaunu sliežu iedzīšana un savešana kārtībā prasa vismaz trīs dienu slēpošanu pa tām.

Pa ledaino, traktora izdangāto un noblietēto ceļu nonācu līdz vietai, kur cerēju uzelpot, jo tur manas sliedes nogriežas no ceļa. Uz brīdi tiešām viss bija lieliski līdz nonācu līdz meža ceļam. Tur kārtējie ļaundari (šoreiz kājāmgājēji un viņu lopiņi – suņi) sadomājuši, ka vairs neies pa savu simtgadīgo gājēju iemīto taciņu, bet gan lāčos taisni pa slēpju sliedēm! Vietām nomīdīts tā, ka liekas kāds tūristu autobuss būtu apstājies un kaut ko mežā vērojis. Manas dusmas tikai palielinājās. Sapratu, ka bez plintes mežā turpmāk nav ko darīt! Paķertu plinti un būtu miers – meža zvēri raustītos, cilvēki vispār to taciņu aizmirstu un traktoristam apniktu lāpīt riepas un valdītu mežā miers un saskaņa starp slēpotājiem un neslēpotājiem.

Zābīši ar fungusa aizsargmehānismu

Esmu sācis slēpot. Tas ir lieliski. Bet ceļš uz to nebija viegls.

Pirmkārt man vispār nav ne slēpju, ne nūju ne arī zābaku! Toties man bija milzu apņemšanās ar to nodarboties un tas šoreiz brīnumainā kārtā nostrādāja kā pozitīvais faktors. Slēpes un nūjas aizņēmos no laba čoma. Atlika sadabūt slēpjzābakus un sākt slēpot.

Risininājums nāca negaidīti. Mamma pirms vairāk nekā gada teica dzīvesbiedram, ka ielikusi maisiņā vecos slēpjzābakus, lai tik ņem un izmet misenē. Viņš gan vieds vīrs būdams nespēja no tiem tik vienkārši šķirties un galu galā slēpjzābaki tā arī visu gadu maisiņā nostāvēja ārā pie sētas. Viņi par tiem atcerējās, kad par tiem ieinteresējos pirms pāris nedēļām. Mamma atrada maisiņu, izņēma slēpjzābakus un bez emocijām ar nežēlīgākās pieejamās ķīmijas palīdzību izgreba no zābaku iekšas visu zaļganpelēko fungusu, tad izmazgāja un izžāvēja.

Mans prieks pirmo reizi uzvelkot šos zābaciņus lika klusēt degunam, kas skaidri pat vairāku metru attālumā sajuta dzēlīgi dzestro piepju un kāju sēņu mikropasaulīti, kas nelokāmi virmoja no zābīšiem.

Toties tagad man ir mirstoši zābīši ap kuriem nokūst sniegs kad tajā iekāpju, un rādīt tos varu tikai ietītus caurspīdīgā dubultajā celfāna maisiņā, lai funguss nepārmetās uz kāda redzētgribētāja plaušām. Bet man ir labi, ir krīze, nestrādāju un izbaudu mežu un nebaidos ne no sniega bābām, ne no meža zvēriem, jo zinu – mani zābīši mani pasargās.

Birku mākonis